Līdaka
Esox lucius

Izplatība Lielākajā daļā ezeru un upju, Rīgas līcī upju grīvu tuvumā.

Garums līdz 105 cm.
Svars līdz 15 kg.

Raksturīgākās pazīmes: Torpēdveidīgs ķermenis, liela, pīles knābim līdzīga galva ar pamatīgu un zobainu muti. Vispār jau līdaku pazīst pēc "sejas".

Uzturēšanās vietas: Lielākas līdakas parasti uzturas dziļākās vietās, mīl slēptuves. Upēs dziļākās atstraumēs, straujākās vietās - aiz čakārņiem un akmeņiem

Makšķerēšana: Līdakas nārsto pavasarī - martā, aprīlī, upju pārplūdušajos krastos, vai ezeru seklākajās vietās. Tikko no ikriem izšķīlušies līdacēni protams ar zivīm vēl nebarojās, tieši otrādi, lielu daļu no tiem apēd citas zivis, tādā veidā rūpējoties par savu nākotni. Šajā laikā svarīgi mazuļiem nenokavēt brīdi, kad upes ūdenslīmenis atgriežas savās vasaras robežās, citādi tie var palikt izžūstošā peļķē, kādā aizaugušā vecupē, kur pārziemot nav cerību - pietrūks skābeklis. Līdaku mazuļi līdzīgi saviem vecākiem ir ļoti rijīgi, tādēļ aug acīm redzami. Rudenī mazulis jau izskatās pēc līdakas, nepeld draudzīgi bariņā ar citām sīkaļām, bet ļaunu "seju" sataisījis, glūn no ūdenszāļu biezokņa. Tās ēdienkartē, dažādu kāpuru un slieku vietā, arvien biežāk parādās zivis.
 Ja līdakai ir veicies un tā nodzīvo līdz trešajam dzīves gadam - tās garums pārsniedz 50cm, tātad to drīkst makšķerēt un stiept uz mājām. Līdaka sava laupījuma izvēlē balstās praktiski tikai uz redzi (pretēji mums labi pazīstamajam sunim). Tādēļ plēsoņas redzeslaukā nonākušais objekts tiek vērtēts visai vienkāršoti un strikti - ēdams vai neēdams. Ja ēdams tad jāapēd, te nebūs par šķērsli tas, ka tā varbūt ir paliela sugas māsa, vai rīmas vēders sen jau pilns, vai arī tuvāk piepeldot izraudzītais kustonis izrādīsies spalvains kurmis. Ja sīko zivju apkārt pa pilnam, vēlmi "uzkost" var izraisīt vairāki apstākļi. Pietiek ja upuris piepeld pārāk tuvu līdakai un tādā veidā spēlē uz nerviem. Tāpat apetelīgs liekas izteiksmīgāk kustošs, spožāk spīdošs, lēnāks, dziļāk peldošs, krāsaināks, vai tieši otrādi nespīdīgāks, pelēkāks nekā apkārt peldošās zivis. Ja līdaka ir atstājusi slēptuvi, tā parasti vairs nepārdomā. Ne velti līdakas vēderā ir atrastas visdažādākās lietas. Reizēm izvēlētais upuris ir lielāks par uzbrucēju, bet atlaist to vairs nevar, līdakai zobi, līdzīgi kā haizivij, ir vērsti uz iekšpusi. Jauno līdaku neviens neapmāca, kas ēdams kas nē, tāpēc tā ir instinktu varā - kustas, nav liels un vēl spīd - tātad jāgrābj ciet. Spiningotāji ļoti spekulē uz šo plēsīgā radījuma vājību.
Līdakas mīl uzturēties konkrētā vietā, nevis klaiņo pa apli kā asaru bars. Upēs vietas izvēli nosaka straumes stiprums. Lai nebūtu nepārtraukti jāpeld pret straumi, līdaka slēpjas aiz dažādiem šķēršļiem - akmeņiem, siekstām, sēkļiem un ūdenszālēm. Jo zivs lielāka jo plašāku un "iespaidīgāku" slēptuvi tā sev var pievākt (līdzīgi kā foreles). Ja slēptuves vecā saimniece sīkāka, tā bez kurnēšanas atstās savu vietu un pameklēs sev citu, citādi aprīs vēl. Ezeros jaunās līdakas (zem 2kg) parasti saimnieko pa ūdenszāļu audzēm, barojas ar sīkajām zivīm, kuru zāļu biezokņos ir papilnam. Jaunās līdakas parasti dodas medībās kad saule ir iesildījusi ūdeni un sīkās zivis izpeld no zālēm. Tās medī tuvāk ūdens virspusei, tādēļ vizuli šinī laikā vajadzētu vadīt seklāk. Saķērusi vizuli līdaka cenšas aiziet dziļumā un vienmēr iziet klajā vietā, kas makšķerniekam nāk tikai par labu. Pirmo reizi līdaku pievilkt pie laivas ir diezgan viegli, bet kad tā sapratusi ar ko tai ir darīšana, sākas daudz enerģiskāka pretošanās. Otrreiz līdaku parasti redz ar atvērtiem žokļiem, tā cenšas atbrīvoties no vizuļa. Šajā brīdī vajag nedaudz samazināt auklas nostiepumu. Jaunās līdakas bieži izlec no ūdens kratot galvu. Reizēm piepeldot pie laivas, līdaka metās zem tās, tādējādi draudot ar kāta salaušanu. Ja nelieto pavadiņu reizēm nākas zaudēt zivi ar visu vizuli, jūt tikai vāju piesitienu un auklas galā vairs nekā nav. Skaidrs, ka darīšana ar mazu līdaku, jo lielākām zobi ir pietiekoši lieli, lai aukla iegultos starp tiem, nevis kā pa zāģi trītos turp un atpakaļ. Ja līdaka ir atbrīvojusies pirms ieraudzījusi makšķernieku, tā visdrīzāk grābs vizuli atkārtoti. Laikam jau līdakas plēsonīgais instinkts stāv pāri visam. Mierīgos ūdeņos dzīvojošās līdakas to dara  daudz retāk.
Pieaugušās līdakas (virs 2kg) parasti uzturas dziļās vietās, seklumā iepeld tikai lai pasildītos pavasara saulītē, vai dzenoties pakaļ kādai vidusmēra raudiņai. Dziļumā, lielās līdakas, ja iespējams uzturas lielu akmeņu, siekstu vai bedru tuvumā. Bet ja ezera gultne līdzena, bez siekstām un zālēm? Līdakas krāsojums labi maskē, melnā mugura uz gultnes fona tikpat kā nav saskatāma un līdaka savu laupījumu gaida guļot uz grunts, varbūt ne tik tieši kā to dara sams. Ezeros šādas vietas nav viegli atrast. Pieaugušās līdakas, kad paņem ēsmu, cenšas noturēties dziļumā, iepeld siekstās u.t.t. Tās pārvietojas uz sāniem, bet tālu no savas vietas nepeld. Lielās līdakas ļoti reti izlec virs ūdens. Ja līdaka jāņem ar roku, tas jādara ļoti uzmanīgi, jāuzmanās lai rokas nepaslīd zem žaunām, kuru vāku malas ir asas un iespējams to tuvumā ir ieķēries vizuļa āķis.
Straujākās upēs dzīvojošās līdakas atšķirībā no ezeros mītošajām, saķerot ēsmu tūlīt metas atpakaļ uz savu slēptuvi, tā pašas sevi piecērtot. Tāpat upju līdakas retāk ķer tikko ūdenī iekritušu ēsmu.
 Ja līdakas ķeram ar spiningu, tad tam vajadzētu būt ap 2.40m garam, vidēji stingram, aprīkotam ar vidēji lielu, vaļējo bezinerces spoli. Ar mīkstu kātu būs grūti piecirst lielas līdakas. Ja spiningo no siekstām brīvā, dzidrā ūdenī, tad var izmantot vienšķiedras  0.3mm auklu. Vēlama arī pavadiņa. Turpretī, ja ūdenī daudz zaru un siekstu, vai ūdens nav dzidrs, ieteicams lietot pīto auklu 0.12÷0.2mm diametrā. Vizuli vada lēni, tuvu gultnei. Nav jāizvairās lietot arī spožus vizuļus.
Izplatīts ir līdaku makšķerēšanas veids ar pludiņmakšķeri uz dzīvo zivtiņu. Diezgan nesportisks makšķerēšanas veids, bet tam ir daudz piekritēju. Ir ne mazums vietu uz ūdeņiem, kur tas ir vienīgais veids kā līdakas izmakšķerēt. Tie ir gan blīvi aizaugušie ezeru līči, gan ar kokiem aizkritušie upju posmi u.t.t. Kā makšķerkāts, šinī gadījumā, noder stingra teleskopiskā makšķere, vai labāk vismaz 3m garš spinings. Makšķerējot no laivas derēs arī īsāki kāti. Aukla - vienšķiedras, ne tievāka par 0.3mm uztīta uz bezinerces spoles. Pludiņš  - pietiekoši liels, lai ēsmas zivtiņa to nepavilktu zem ūdens. Metāla pavadiņa (ap 20÷30cm) obligāta. Āķis  - trijžubura. Makšķerējot uz dzīvo, jāpiecērt pēc nelielas pauzes, ļaujot līdakai ierīt ēsmu. Ja āķis ēsmas zivtiņai izvērts caur muguras spuru, tad var piecirst arītūlīt pēc pludiņa nogrimšanas. Kādā dziļumā labāk zivtiņu peldināt nav noteikts. Par optimālu varētu uzskatīt 0.5÷1m no gultnes. Kā ēsmas zivtiņas izmanto - grunduļus, karūsas, raudiņas, retāk vīķes un rudulīšus. Visizturīgākās protams ir karūsas, vājākās - vīķes.
 Līdakas pa retam tiek ķertas arī ar mušiņmakšķeri. Izmanto diezgan smagus kātus, 8# ÷ 10#. Bieži vien tie ir lašu kāti, kuri vasarā stāv bez pielietojuma.. Der jebkura liela un kupla muša, parasti slapjā. Izmanto tievas, īsas pavadiņas. Auklu un līderi izvēlas saskaņā ar ūdenstilpnes dziļumu.