Gruntsmakšķere

Par  makšķerēšanu ar gruntsmakšķeri varētu uzskatīt makšķerēšanu, kad ēsmas dziļumu kontrolē par atskaites punktu izmantojot gultni. Nevis ūdens virsmu kā pludiņmakšķerei. Makšķerēšana ar gruntsmakšķeri ir visai pasīvs makšķerēšanas veids, līdz brīdim, kad sāk intensīvi ķerties. Visbiežāk ar gruntsmakšķeri makšķerētās zivis ir - vimbas, vēdzeles, zuši, sami, butes, zandarti, arī baltās zivis. Gruntsmakšķeres pamatā var iedalīt divās grupās - ar fiksētu svariņu un ar slīdošu svariņu.
Gruntsmakšķeres ar fiksētu svariņu(skat 1.at.) izmanto ūdenstilpēs ar dūņainu gultni, vai gadījumos kad ēsmu vēlams turēt lielākā attālumā no gultnes. Šis ir iecienītākais gruntsmakšķeres veids makšķerēšanai zem ledus. Kā galvenais fiksētā svariņa trūkums ir mazāka jutība copes brīdī. Arī pretestība ko jūt zivs ņemot ēsmu ir lielāka, pie kam jā tā velk ēsmu virzienā uz makšķernieku, tiks vilkts svariņš, un makšķernieks krastā labākajā gadījumā jutīs tikai nelielu auklas atslābumu. Visticamāk zivs sajutusi svariņa pretestību ēsmu izspļaus. Rezultātā lietojot lielus svariņus(stiprā straumē) šis gruntsmakšķeres veids ir mazāk efektīvs. No plusiem jāmin iespēja ērti izmantot divas pavadiņas, tādā veidā piedāvājot zivīm divas dažādas ēsmas, vai arī pasniegt to dažādos dziļumos. Rezultātā ātrāk var uzzināt kā tikt pie zivīm. Ņemot vērā lielo šī veida gruntsmakšķeru tendenci mudžināties metiena brīdī, būtu jālieto pavadiņu distanceri.
Gruntsmakšķeres ar slīdošu svariņu(skat 2.at.) izmanto ūdenstilpēs ar stingrāku gultni. Nelietojot  papildus pludiņu ēsma atradīsies uz grunts, kas parasti ir pieņemami. Ja gruntsmakšķere ar slīdošo svariņu ir apgādāta ar pavadiņas distanceri, vienmēr varēs sajust pat vismazāko copi. Kā trūkums jāmin grūtības lietojot divas pavadiņas. Arī zivs izvadīšana ir mazliet grūtāka - lielāka iespēja zivij norauties, bet ne gadījumā kad lieto neliela svara svariņu.
Copes uzrādīšanai izmanto dažādus palīglīdzekļus. Sākot ar auklā iekārtu zvaniņu un beidzot ar speciāliem skaņas un gaismas signalizatoriem. Makšķerējot baltās zivis ir svarīgi laikus piecirst. Tāpēc labāki rezultāti sasniedzami turot makšķeri auklu pieturēt ar pirkstu, vai vērot kāta spici. Zvaniņi vairāk piemēroti vimbu, samu, vēdzeļu un citu plēsīgo zivju makšķerēšanai. Tumšā laikā pie spices var piestiprināt luminiscējošo ampulu. Elektriskie copes uzrādītāji prasa kopšanu(tīrīšanu, bateriju nomaiņu), ir sarežģītāk lietojami un visai dārgi. Pārdošanā ir speciālas gruntsmakšķeres spices(lokanas, košā krāsā), pieskrūvējamas pie kāta. To darbības princips ir tāds pats kā ziemas makšķerītes sardziņam.
Gruntsmakšķerei noder ciets spininga kāts. Bet efektīvāki protams būs speciālie gruntsmakšķeres kāti - piemēroti liela svara (feeder) iemešanai, bet ar izteikti mīkstu spicīti copes noteikšanai. Komplektā var būt vairākas spicītes ar dažādu jutību. Kāta garums atkarībā no metiena tāluma, robežās no 1.8 līdz 4m. Parasti ap 2.70m garš kāts ir kā laikā. Ar pārāk īsu kātu būs grūtāk akmeņainās vietās izvelkot vadīt svariņu un zivi.
spole der parastā inerces, "Ņevskij" tipa spole. Labāka būs izturīga bezinerces spole, vai pat multiplikatora spole. Gruntsmakšķere gandrīz vienmēr tiek novietota uz stutes, ar rokturi uz zemes, rezultātā spole bieži saskaras ar smiltīm u.t.t. Tādos apstākļos bezinerces un multiplikatora spoles būs pastāvīgi jātīra un nekalpos ilgi. Inerces spole tādā ziņā ir praktiskāka un stipri lētāka.
Aukla atkarībā no tā cik smags svariņš jāiemet un cik smagas zivis iecerēts izvilkt. Parasti lieto vienšķiedras auklu, no 0.3 līdz 0.5mm diametrā, vai pīto 0.15 līdz 0,30mm. Pavadiņu 0.18 līdz 0.25mm baltajām zivīm, 0.22 līdz 0.3mm vēdzelēm un zušiem, 0.3 līdz 0.4mm samiem(ja neesiet optimists, derēs arī 0.28mm). Ja ūdens nav dzidrs var lietot pavadiņu no pītās auklas.
Svariņu izvēlas atkarībā no metiena tāluma un straumes stipruma. Svariņa svars stāvošā ūdenī,  tālam metienam - 30g pilienveida. Straujākai upei(Gauja, Salaca) - 80g. Vimbu laikā, kad ūdens augstāks, lieto smagākus gredzenveida, vai diskveida svariņus.
Efektīga ir pavadiņas distanceru lietošana (skat 3.at.). Nopērkami dažādu konstrukciju un izmēru distanceri. Tos līdzīgi kā daudzus citus gruntsmakšķerēšanas papildpiederumus ir radījuši karpu makšķernieki.  Vācieši(kā zināms - visai pedantiska tauta) iesaka visus pavadiņu un pamatauklu savienojošos mezglus, gredzenus un virpulīšus paslēpt plastikāta caurulītēs, tā vēl vairāk samazināt auklas mudžināšanās iespēju.
Izvēloties makšķerēšanas vietu jāpievērš uzmanība gultnei - vai nav akmeņi, starp kuriem varētu iesprūst svariņš. Tuvāk krastam esošie akmeņi nav bīstami, paceļot kātu, svariņš peldēs tuvu ūdens virsmai. Ja tomēr nav izvēles un jāmakšķerē vietā ar akmeņainu gultni, tālu no krasta(jūrā), tad var lietot svariņa pacēlēju (skat 4.at.). Tas darbojās līdzīgi kā dziļuma stūre(mēlīte) voblerim, tikai otrādi. Pietiekoši ātri velkot svariņš uzpeld drošā dziļumā. Diemžēl pacēlējs pastiprina iespēju pavadiņai samudžināties, tādēļ būtu kopā ar pacēlēju jālieto arī pavadiņas distancers. Tas protams visu sarežģī, bet tad nebūs gadījumi, kad pēc pusstundas garlaicīgas nīkšanas pie gruntenes, to izvelkot izrādās, ka pavadiņa tā sapiņķerējusies ap pamatauklu, ka atrodas pie paša svina. Ēsma protams sen jau norauta, zivij nebija pa spēkam pacelt svina grimuli, lai padotu ziņu copmanim. Ja svariņš iesprūst starp akmeņiem nākas noraut gabalu pamatauklas un visu pavadiņu. Lietojot resnu pamatauklu tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Reiz bija gadījums:
Trīs vīri makšķerēja Aiviekstē samus. Bija vēls vakars, gruntenes tika pārbaudītas un aprīkotas ar svaigām vardēm, tā sakot visi cerēja uz veiksmīgu nakts copi, sēžot pie ugunskura. Taču vienam gruntenei svins iesprūda akmeņos pavisam tuvu krastam. Togad bija auksta vasara, un arī kājas apautas, negribējās neparko brist ūdenī. Ņemot vērā ka tieši uz tās makšķeres bija nesamērīgi resna aukla, lai arī vienšķiedras, taču 0.8mm bija iespaidīgi. Pie tam makšķeres īpašnieks bija to ļoti saslavējis saviem copes biedriem - nu īsta superaukla, visus akmeņus izvelkot kā niekus. Redzot ka biedri gaida demonstrāciju, lielībnieks, aptinis auklu ap roku, sāka no visa spēka vilkt. Taču bez rezultātiem, arī draugi jau sāka smīkņāt un izteikt dažādas piezīmes. Aptinis auklu vairākas reizes ap jostasvietu un piezīmējis, ka parasti viņš to dara tā, sāka kārpīties kā traktors, iekaroties auklā ar visu svaru. Akmeņi tādu slodzi neturēja un atlaida svinu. Grimulis ar šņākoņu izlidoja no ūdens un trāpīja pa vilcēja mīkstāko ķermeņa daļu.  Āķis par laimi copmani neķēra, tāpēc vīrs tika cauri ar pamatīgu zilumu, ja neskaita to, ka saņēmis šāvienu ar svinu viņš iekūleņoja ugunskurā. Klusumu uz ūdens pārtrauca smieklu un visai krievisku lamuvārdu maisījums. Atliek tikai secināt - ja iesprūdušu grunteni velk līdzīgā veidā - jālieto pītā aukla, tā nav tik elastīga.
Lai izvairītos no pamatauklas raušanas, var lietot svariņa turētāju(nejaukt ar svaru vērotājiem). Tas jāmontē starp svariņu un pamatauklu. Aizķeršanās gadījumā makšķernieks zaudē tikai svariņu. Ja aizķeras āķis, tad protams tikai pavadiņu.
Makšķerējot baltās zivis obligāta ir iebarošana. Var svariņa vietā, vai kopā ar to piestiprināt pie auklas miniatūru barotavu(feeder). Barotavā iepilda aromātisku iebarošanas putru.

UZ   PAMATLAPU